Vecākiem

Lai jaunieši pieaugtu – ļausim tiem izpausties!

Kas jauniešiem nepieciešams?

Samazināt spiedienu un ļaut piedzīvot

Ekspektācijas

Ir daudz pētījumu, kas rāda, ka pieaugušajiem kā iedvesmojošam paraugam ir nozīmīga loma jauniešu pašpārliecības veidošanās procesā. Taču vai vienmēr vecāku un jauniešu ekspektācijas sakrīt? Nereti mūsu labie nodomi un aizbildnieciskās pamācības ir kā sprungulis jaunieša pašizziņas un pašizaugsmes ceļa “ritenī”. Mēs sagaidām no jaunā cilvēka uzņēmību, atbildību, iniciatīvu, enerģisku rīcību, taču pat nenojaušam, ka ar uzstājīgajiem jautājumiem un ieteikumiem, ar prasībām pēc teicama rezultāta e-klasē, ar norādēm, kāds virziens jāizvēlas veiksmīgai karjerai (un līdz ar to nākotnei), bruģējam jaunietiem nevarības, apmulsuma un apātijas ceļu.

Vienīgais, ko šajā vecumposmā no cilvēka varam gaidīt, vienīgās ekspektācijas, kuras kā vecāki varam kultivēt – ka viņš aizrautīgi iepazīs sevi, savas spējas un iespējas sev apkārt. Protams, ar mūsu atbalstu, kas kalpos kā drošinātājs.

Pasaule ir mainījusies

Ne tikai pašam jaunietim, arī vecākiem jāapzinās, ka arakadēmiskām zināšanām un tehniskām prasmēm vairs nepietiek. Emocionālā inteliģence ir galvenā prasme informācijas laikmetā, kad datori atveido zināšanas mūsu vietā. Lai atrastu labu darbu, ir krietni par maz pārzināt faktus no vēstures, ģeogrāfijas vai citiem standarta mācību priekšmetiem. Laikā, kad mākslīgais intelekts iegūst arvien lielāku nozīmi, ikvienam ir vajadzīgas neformālās prasmes, lai integrētos un izpaustos reālajā pasaulē.

Pasaulē, kurā gandrīz visu var automatizēt vai uzdot ārpakalpojumu veicējam, jauniešiem ir jāapgūst trīs lietas: sadarbība jeb darbs komandā, komunikācijas prasmes un emocionālā inteliģence.

Svarīgākās prasmes

Vārdi – NEFORMĀLĀS PRASMES – jau kādu laiku ir apritē un nav vairs gluži tukša skaņa. Darba devēji, darba ņēmēji un sabiedrība kopumā sāk apjaust, ka sadarbība jeb darbs komandā, komunikācijas prasmes un emocionālā inteliģence piepildītas un labas dzīves kontekstā nozīmē daudz vairāk nekā matemātikas formulu pārzināšana. Izrēķināt vajadzīgo var arī kalkulators, taču tikai cilvēkam ir pieejama prasme un spēja būt elastīgam.

Ko mēs būtu gribējuši iemācīties, kad bijām jauni

Laiku atpakaļ pagriezt nevaram, tādēļ nav vērts grimt nostaļģiskās pārdomās “kā būtu, ja būtu”. Tomēr ar šodienas prātu, pieredzi un dzīves laikā apgūtajām neformālajām zināšanām saprotam, cik gan viss būtu bijis raitāk, ja mums skolā (vai jebkur citur) tiktu vismaz pieminēta apzinātība – spēja pamanīt, piefiksēt. Ja kāds mums būtu ierādījis, kā cieņpilni un veiksmīgi komunicēt, iemācoties ne vien skaidri un saprotami prezentēt savu ideju, bet arī klausīties sarunu biedrā. Cik gan plūstošāk viss mūsu dzīvē notiktu, ja pusaudža gados kāds pieaugušais būtu ierādījis neaizvietojamo spēju pasmieties par sevi un neuztvert visu pārleiku nopietni.

Būtu iedrošinājis mūs nebeigt rotaļāties, spēlēt savu spēli. Galu galā – ja ar mums būtu runāts par konstruktīvu un racionālu sadarbības prasmi. Nekas jau nav zaudēts – to visu varam mācīt tiem, kas tagad vēl ir jauni!

Nākotnes profesijas

Pasaule pēc Mākslīgā intelekta

Iedomāsimies pasauli pēc tam, kad mākslīgo intelektu un cilvēka līmeņa intelektu ir izstrādājuši roboti. Kāda pasaule izskatīsies? Ko darīt pasaulē, kurā varam uzdot datoram jebkuru jautājumu un tas sniedz precīzu atbildi dažu sekunžu laikā? Pat lietas, kuras vēl pirms dažiem gadiem nebija iedomājamas. Piemēram, mūzikas, mākslas un literatūras radīšana. Nākotne ir šeit un tagad. Tādi rīki kā ChatGPT vai Dall-e jau tagad spēj pārspēt cilvēka radošumu, ja vien tas nav attīstīts.

Šie AI rīki jau tagad uz daudzām standarta prasmēm liek skatīties kā uz novecojušām. Pēc tam, kad mākslīgais intelekts kļūs gudrāks, liela daļa no tā, ko mēs uzskatām par vērtīgu dzīvē un darbā, var izrādīties pilnīgi nenozīmīgs. Taču te rodas svarīgākais jautājums – ko mākslīgais intelekts nekad nespēs paveikt?

Digitālā vide un mākslīgais intelekts

92%

E-sports

89%

Sociālie tīkli

95%

Emocionālā inteliģence

98%

Pasaule pēc mākslīgā intelekta

Jaunieši labi redz, ko pieaugušie nevar pamanīt

Tas nav par mūžīgo, klišejisko “paaudžu konfliktu”. Par to, ka jaunības maksimālisms un dumpinieciskums par spīti visam grib noārdīt “veco”. Tas ir par to, kā lietu virzību saredz jaunieši.

Ir aspekti, kuros mums, pieaugušajiem, jāatzīst jauniešu vizionārisms vai tāda kā nākotnes izjūta. Jāpieņem tas, ka viņi ne vien dzimuši pasaulē, kuras vairs nav, bet arī dzīvos tādā pasaulē, kādu mēs nespējam iztēloties. Tādēļ ir ne vien muļķīgi, bet pat kaitnieciski iegrožot nākāmās paaudzes sarūsējušos, savu nokalpojušos rāmjos. Jāļauj jauniešiem noticēt tam, ko viņi redz un uz ko virzās. Jānotic arī pašiem, ka pasaule IR mainījusies un tai vajadzīgi cilvēki ar cita veida pieeju, enerģiju un prasmēm.